Edgars Krīgers ir mākslinieks, kas ir atstājis spilgtas pēdas Latvijas glezniecībā. Viņš bijis ļoti liels mūsu naivās mākslas simbols, vispārliecinošākais un visīstākais latviešu naivists, kurš gleznojis sev un, atbilstoši savai izpratnei par gleznotāja sūtību, ar nodošanos un pienākuma apziņu. Viņš pats gan izteicās, ka aiz lielajiem māksliniekiem tāds Šveiks vien esot. Edgaram Krīgeram piemita stipra latviešu zemnieka enerģētika, mugurkauls un prāta potenciāls. Kā persona viņš bija laipns, cieņas pilns un draudzīgi asprātīgs. Šāds pasaules skatījums mijās ar ideālismu, sapņiem un vīzijām par sauli, miglas meitām un saulgriežiem. Sapņi bija kā kārtīga enerģijas bumba, kas deva iedvesmu un spēku ne tikai izdzīvot, bet arī reāli dzīvot. Savukārt rudens un ziemas periodā, kas daudzās mājās ienāk ar drūmu un smagu sajūtu Edgars Krīgers gleznoja savas sapņu vīzijas. Tādēļ kolhozā par viņu teica: “Tikko aizgāja pensijā, kļuva dīvains.” Tomēr Edgars Krīgers bija cilvēks, kurš savā gleznotāja apsēstībā nerēķinājās ne ar kādu sabiedrības pieprasījumu un nebija ne pārsteigts, ne apvainots, ka viņa bildes izraisīja neviennozīmīgu reakciju un ka līdzcilvēki tik ļoti uztraucās par viņa gleznām. Lai gan sadzīvē E. Krīgers respektēja likumus un normas, savā glezniecībā viņš stāvēja ārpus tām un faktiski bija tikai ar sevi. Pirmās viņš gleznoja balerīnas. Ar atmiņām par Otrā pasaules kara laiku saistās viena no viņa pirmajām gleznām ”Sveiciens rītausmai”. Tā iecerēta kā veltījums balerīnai Annai Priedei, un vienlaicīgi tēlo gaismas eņģeli, kurš viņam parādījās pirms došanos uz fronti un visu mūžu viņu sargāja. Lai precizētu gleznojamās balerīnas ķermeņa garumu viņš nogūlās uz audekla un apvilka sev līniju. Uzvilktā kontūrlīnija kopā ar krāsas sulīgumu vēlāk īpaši izcēla uzgleznoto figūru dekoratīvi plakano raksturu un vēl papildus akcentēja krāsas sulīgo spilgtumu. Mākslinieks darbojās gandrīz vai visos žanros, gleznojot laucinieku sadzīves ainas, ainavas un portretus. Gludi, bet ne nolaizīti, gleznotajās kompozīcijās rūpīgi, pat skrupulozi sīki, ar lielu rūpību izgleznotas sejas, apģērbs un atsevišķas detaļas. Gleznām ir raksturīgi relatīvi drosmīgi, tīri individuāli kompozīcijas paņēmieni un košā krāsu gamma ietvertas formas. Edgars Krīgers visvairāk attēloja sev tuvo un pazīstamo lauku sadzīvi, portretēja tuvākos kaimiņus, kā arī gleznoja klusās dabas ar kaimiņu dārzos ziedošiem mežrozīšu krūmiem. Kā jau visiem svētdienas gleznotājiem, arī Edgara Krīgera gleznās katrs tēls izolēts pats par sevi un nemeklē saistību ar citiem, kaut arī kompozīcijā veic kopīgu darbu. Edgara Krīgera gleznu raksturīgākās iezīmes ir māka atmest nesvarīgo, lai neveiklās formās akcentētu nozīmīgo. Otrkārt, tā ir prasme radīt noskaņojumu, kas gleznas skatītāju pilnīgi ierauj sevī, liekot aizmirst tehniskās virtuozitātes trūkumu. Treškārt tā ir krāsās dzīva, izjūtās saulaina, reizēm visai asa, pat griezīga gleznu krāsu palete.

Aprakstā izmantoti Dzintara Zilgalvja un Aivara Leiša teksti.