Vija Vētra Otrā pasaules kara laikā Vīnē (Austrija) tika aprakta zem ēkas drupām pilsētas bombardēšanas laikā un pēc brīnumainas izglābšanās devās bēgļu gaitās uz Austrāliju, kur studēja Indiešu klasisko deju un horeogrāfiju. Viņa arī savos 100 gados dejo uz skatuves, ir aktīva māksliniece, lektore un pedagoģe. Paralēli starptautiskai koncertdarbībai viņa visu mūžu ir pašaizliedzīga Latvijas kultūras popularizētāja un brīvības aizstāve.

Vija Vētra savu zīmēto eņģeļu un gariņu pasauli veido no ēdienu iepakojuma kastīšu kartoniem, kuru atlocītās malas veido enģeļu spārnus vai ausis. Ornamentālas kolāžas no pašlīmējošiem krāsainiem iepakojuma un reklāmu materiāliem atgādina budistu mandalas un abstraktās glezniecības paraugus, kas piesaista skatītājus ar pašpārliecinātu nepiespiestību un aizrautīga dvēseliska rituāla klātbūtni. Kinētiskas skulptūras – “mobiļi” tiek gatavoti no pastaigās atrastiem un diegā iekārtiem priekšmetiem, koku zariem, gliemežvākiem, akmeņiem un lupatiņām. Tie atdzīvojas pie katras gaisa plūsmas. Vija Vētra ir pārliecināta, ka šajos darbos iemiesojas harmonija, saticība un izlīdzināšana. Visus viņas mākslas darbus caurstrāvo gaišas skumjas un lielas pilsētas iedzīvotāja vientulība. Var arī apgalvot, ka Vijas Vētras zīmējumi ir savdabīga, taču neapzināta tradīciju sintēze ar dažādām atskaņām no pasaules klejojumos vērotās totēmu un dabas spēku pielūgšanas, dažādu tautu mitoloģijas un arī no ikdienas reālās dzīves. Māksliniece uzsver, ka, šos darbus darinot, viņa spēlējas nopietni kā bērns ar visdažādākajiem materiāliem, krāsām un vēl daudz ko citu. Viņa uzskata, ka vislielākā māksla ir rotaļāties. Šī attieksme pret radošumu ir arī viena no būtiskākajām laikmetīgās mākslas jaunajām iezīmēm, kas nāk pēc tik ļoti institucionalizēti nopietnās Latvijas mākslas desmitgadēm.

Aprakstā izmantoti Dzintara Zilgalvja un Aivara Leiša teksti. 

Ekspozīcijā izmantotas Gunas Vējiņas fotogrāfijas.