Kuldīdzniekā Žanī Bulavā sadzīvoja visa veida cilvēciskas lietas. Viņš nodzīvoja parasta XX gadsimta latviešu cilvēka dzīvi – strādāja, apmeklēja baznīcu, risināja attiecības ar kolēģiem un draugiem, spēlēja vijoli, iemīlējās un vīlās, tika represēts, nokļuva Sibīrijā un atgriezās. Kaut kā izdzīvoja līdz pensijai un tad, atšķirībā no laikabiedriem, sāka gleznot. Apkārtējo vairākumam Žanis Bulavs bija neatšifrējams un noslēpumains cilvēks. Tikmēr viņa gleznas ir kā bruņas pret pasaules liekvārdību, liekulību, tukšu ziņkāri un divkosību. Gleznotājs izmantoja šīs bruņas kā drošu norobežojumu no interpretācijām, kuras ikviens varētu tamborēt, ja vien spētu no viņa izvilināt dvēseles noslēpumus. Bet tas nav iespējams. Žanis Bulavs nevēlējās, lai viņu “tulko”, jo tas visbiežāk notika vai nu neprasmīgi, vai nu neganti kašķīgi un aizvainojoši. Daļa apkārtējo pilsoņu gleznotāju neieredzēja un no viņa baidījās, jo, šķiet, viņu attieksmē dominēja sajūta, ka Žanis Bulavs nav parasts, kārtīgs cilvēks. Varbūt tādēļ, ka vēl padomju okupācijas varas gados sava taisnprātīgā rakstura un izteiktās latvietības vadīts, viņš savos darbos droši iegleznoja neatkarīgās Latvijas Republikas simbolus. Vai tad kārtīgs cilvēks okupācijas varas ideoloģijas uzmeistarotā attīstītā sociālisma stagnācijas ziedu laikos pie savas istabas durvīm liktu neatkarīgās Latvijas Republikas ģerboni un gleznotu pašportretu ar kaklasaiti tās karoga krāsās? Es reiz uzprasīju, vai tad bail nemaz nebija gleznot kaklasaiti Latvijas karoga krāsās? Viņš man neatbildēja, vien pasmaidīja. Bet tad, kad pēc gada atkal aizbraucu ciemos, Žanis man pēkšņi saka: “Ziniet, Latvijas karogs ir sirdij silta un tuva krāsa, pavisam cita kā pie mums ierastiem padomju karogiem, un es šo divu sarkano krāsu atšķirību protu ar sirdi sajust.” Doma gleznot atnāca pati, pensijas gados pārsteidzot apkārtējos ar liela izmēra gleznām. Tā iemantojot dīvaiņa slavu. Žanis Bulavs bieži uzsvēra, ka viņam mājās ir sava kompānija: “Uz sienām un griestiem uzgleznotie tēli”. Vienlaikus viņš piebilst: ”Dzīvoju viens pats, tāpēc arī sazīmēju sev draugus un draudzenes.” Žanim Bulavam glezniecība bija kā durvis uz ideālo un ļaušanās skaistumam pēc tam, kad viss mūžs tika pavadīts starp iedomātiem ideāliem un īstenības diktēto iespēju izvēli un to īstenošanu. 

1999.gadā Žanis Bulavs tika uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā.

Aprakstā izmantoti Dzintara Zilgalvja un Aivara Leiša teksti.