NFT un laika tirānija: Intervija ar Kasparu Brambergu par izstādi “Aura Trigger”

Keitija: Iesākumā tiem, kas varbūt vēl nezin, pastāsti, ko īsti nozīmē izstādes nosaukums “Aura Trigger”?

Kaspars: Gribējās skanīgi. Gribēju, lai pašam ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Neviens īsti nezin, kas tā aura ir, un es arī nezinu. Kurš to ir redzējis? Būtībā tas ir princips, ka lietām ir kaut kāds līmenis, kas ir smalkāks. Aura ir kādos īpašos stāvokļos saskatāma un līdz ar to vairāk nezināma nekā zināma vai artikulējama. Es gribēju, lai nosaukums gandrīz nav tulkojams latviski vai pat vienkārši angliski paskaidojams kaut kā citādāk. Man drīzāk patika paša izstādes nosaukuma aura – “R” burti, skaņas “Trr! Trr!”… Tas viss kopā. Es ar lielāko prieku atstāju to tajā zonā, kas ir vairāk intriģējoša, un būtībā arī tas saistās ar pašu izstādes uzbūvi. Ik reizi katra mana izstāde ir kā kaut kāds nākamais solis man pašam nezināmā zonā, kur es pats pie sevis strādāju. Arī šajā zonā, kas ir elektroniskais formāts, es pats nevaru atbildēt par to, kas tur būs panākts. Es vienkārši dodos tajā virzienā. Tā ir kopnoskaņa manai attieksmei pret šo projektu, ko esmu sācis, sadarbojoties ar NOASS. Tas arī man kā māksliniekam ir tīrākajā veidā intriģējošs process, kurā pašlaik izstādu lietas, pie kurām esmu strādājis, atjaucot tās ar jauniem formātiem. Vienkāršojot, aura ir šī kopīgā intriģējošā izstādes sajūtas nokrāsa.

Keitija: Atbildē tu pieķēries tieši vārda “Aura” skaidrojumam, tāpēc man jājautā – kur parādās šī “Trigger” daļa?

Kaspars: “Trigger” varētu būt tas klikšķis vai slēdzis. Kāds provocējošais moments, kas parauj vaļā ko jaunu, paver neparedzētus aspektus. Nozīmes ziņā, tas varētu rezervēt vietu paredzamajam pagriezienam, bet kādu – to vēl īsti nevar zināt.

Keitija: Izstādes konceptā izskan arī ideja par jauna veida tirāniju, kas ir šī te mākslīgi radītā steidzamības sajūta. Kā tā atspoguļojas tavos darbos?

Kaspars: Tā ir ļoti veca tirānija – laiks. Gadu tūkstošiem cilvēks ar to sastopas. Noteikti esi redzējusi motivējošās frāzes “Do it!” (”Dari!”), “Don’t waste your time!” (”Netērē laiku!”), un tā visa ir taisnība. Ko izvēlēties no šīm daudzajām lietām? Es nonāku tādā spēcīgā sajūtā, ka, laikam ejot, manā rīcībā aizvien mazāk ir pieļaujama tāda attieksme kā visu pamēģināt. Es jūtu, ka nav laika ākstīties. Manā gadījumā, summējot pieredzi, jāspēj atrast formula, ar kuru virzīties tālāk, to optimizējot. Mistiski skan, bet, piemēram, es sēžu pie gleznas, un iezvanās telefons. Es runāju pus stundu par sazin ko. Tad vajag uztaisīt kafiju. Glezna tur joprojām stāv. Tā ir baisa ilūzija, ka man ir laiks, jo īstenībā tā nav. Es īstenoju to ieceri, kas ir aizdegusies. No vienas puses to var saukt par iedzimto slinkumu, bet mēs katrs atšķiramies ar šo rīcības dinamiku – vienam to nākas dresēt, citam tās ir pa pilnam. Arī tas neatceļ, ka laiks iet, bet, varbūt, es tai fantastiskajā racionālajā dinamikā, daudz ko laižu garām. Manuprāt, jāmēģina daudz ātrāk nonākt līdz lietai, ar kuru cilvēks ir gatavs strādāt līdz mūža galam. Vārds strādāt ir arī domāt un ielaist ikdienas pārdomās kaut kādus aspektus par laiku. Būtībā šis ir vēstījums gan man, gan publikai – skatāmies, ko mēs darām ar savu laiku.

Keitija: Pārejot jau nākamajā segmentā, kurā parunāsim par NFT, kā redzējām izstādes pirmajā daļā, tavos darbos apvienojas ne vien dažādas tehnikas, bet arī šīs pasaules. Kas tev lika aizrauties ar NFT?

Kaspars: Tā bija ziņkāre. Man likās, ka tur kaut kas ir – jaunie formāti, iespēja tos pārdot… Izrādās, nekur neko nevar pārdot, ja neesi trāpījies tādā kopienā, kas ļoti ar to visu dzīvo, atbalsta un viens otru “uzkurina”. Vientulībā tur nekas nenotiek. Es runāju par 2020.gada sākumu, kad uzražoju pirmos NFT darbus platformā, kurā tobrīd vēl viss bija stīvs. Es atmetu ar roku, bet vismaz biju sapratis, kā lietas notiek. Vēlāk atradu ļoti interesantu kopienu, kura dzīvīgi darbojās, un no turienes uzzināju par fantastisku platformu. Pirmkārt, tas deva otru elpu. Otrkārt, man kā radošam cilvēkam tā ir vēl viena lieliska telpa citā kosmosā ar citu domāšanas veidu, kurā satikt gan amatierus, gan profesionālus māksliniekus. Visa šī lielā jezga, daudzveidība un demokrātija mani ļoti iedvesmoja. Es daudz mācos no cilvēkiem, kuri par sevi stāsta un ar paletes nazi veido savas abstrakcijas. Mani tas galīgi nesajūsmina, jo tas jau ir redzēts, taču man patīk viņu patiesais entuziasms un tas, ka neviens viņus nenorok kā diletantus. Aiz muguras, protams, it kā stāv profesionālā mākslas pasaule ar dvešu tev pakausī. Tā, manuprāt, ir vecā pieeja. Būtībā, jo profesionālāks tu esi, jo mazāk tu baidies no vides, kas ir tev apkārt. Tu drīzāk pats to provocē. Man patika, ka šajā vidē, NFT zonā, es nezaudēju ne grama no tā, kas esmu, jo visi uzreiz redz, kas ir kas. Es pilnībā saprotu, ka arī viņi uz mani skatās kā uz kaut ko savādu, bet mēs satiekamies tikai šajā zonā, kas runā par to, cik neparasti tas ir. Viņi savas darbības sauc par “art” (”mākslu”), un to, ko dara mākslinieks šajā pusē ar gleznām un zīmējumiem, viņi sauc par “physicals in real life” (”fiziska lieta reālajā dzīvē”). Šī leksika, manuprāt, ir fantastiska. Mēs, savukārt šeit taisam mākslu un to (pasauli) saucam par NFT. Es cenšos uztaisīt šo laipu. Ja jau “physicals” (“fiziska lieta”), tad nesīšu tajā vidē materialitāti, tekstūras. Viņi man jautā, vai tas veidots kādā programmā, bet es atbildu, ka tas ir “physicals” (“fiziska lieta”). Šādas vides ļoti atsvaidzina un liek vēlreiz un vēlreiz padomāt, un nest ārā dārgumus. Šī sistēma ir konfigurēta tā, ka pastāv liela iespēja gūt ienākumus un atgriezenisko saiti. Runa ir arī par auditorijas apjomu un tā potenciālo pircēju procentu. Ja man NFT zonā ir 63 tūkstoši abonentu, tad tas palielina iespēju atrast savu publiku. Tas ir viens no galvenajiem aspektiem, kāpēc mani tik ļoti fascinē šī zona, Web3 pretstatā Web2, kas ir sociālie tīkli. Web2 tu autorizējies ar lietotājvārdu, bet Web3, tev ir tāds kā maks jeb pase, kas ir tava unikālā atslēga uz visu. Tas laikam ir atkarīgs no tehnoloģijas īpatnībām, kuras es nemaz nezinu, bet neviens taču nezin, kā rūpnīcā ražo akvareļu krāsas, bet mēs ar tām krāsojam. Es nezinu, kas ir blokķēde.

Keitija: Kā, tavuprāt, reālo un digitālo objektu dubultā prezentācija tavā izstādē izaicina izstādes konceptā ietverto autentiskuma jēdzienu?

Kaspars: Fiziskie objekti ir fiziskie objekti, un NFT – NFT. Māksla ir gan šeit, gan NFT zonā, kur tiem tiek piešķirts autonoma mākslas darba statuss. Tas ir būtībā tas pats mākslas darbs, bet izpildīts citā medijā. Šajā gadījumā šis medijs ir blokķēde nevis audekls vai papīrs. Tie (mākslas darbi) dzīvo atsevišķu dzīvi un līdz ar to tie ir viens ar otru nesaistīti darbi. Tīri konceptuāli izstādē to pašu skulptūru esmu izveidojis arī NFT zonā, tādēļ, protams, tiem ir konceptuālais konteksts. Līdzīgi kā es darbu nofotografētu no dažādiem rakursiem un pieliktu izstādē pie sienas. Šoreiz mani tas neinteresēja, jo vēlējos to veidot NFT zonā uz ekrāniem. Cits gadījums ir tad, ja darbs veidots tikai NFT zonā un ja tam nav fiziskās kvalitātes, vienīgi to izdrukājot. Trešais variants ir izveidot 3D izdruku no NFT faila, nolikt pa vidu, un monitorā blakus rādīt NFT. Tā var spēlēties, lai arī man nepatīk šis vārds “spēlēties”, jo mums nav laika to darīt. Mēs strādājam ar to no dažādiem aspektiem. NFT un “physicals” (fizisko lietu”) jāuzskata par atsevišķām mākslas darbu vienībām. Tam, kā tās ir saistītas, nav nozīmes. Šeit, manuprāt, noteicošā ir tava kā mākslinieka ideja.

Keitija: Tu minēji, ka centies izveidot laipu starp NTF un reālo pasauli. Ja tev tomēr būtu jāizvēlas viens – digitālā vai fiziskā pasaule – kuru tu izvēlētos?

Kaspars: Man šķiet, ka tas būtu kā sasiet sev rokas. Ja būtu jāizvēlas eļļas glezna vai māla skulptūras, kuru es gribētu izvēlēties?

Keitija: Šie tomēr atrodas vienā pasaulē… Abās tevis minētajās mākslas izpausmes formās, tomēr gala rezultāts būtu, kā tu saki, “physicals” jeb fiziska lieta.

Kaspars: Man fiziskie objekti nekur nepazustu, jo tas būtībā ir tas, ko daru. Digitālajā zonā darbojos tad, kad apnīk fiziskā pasaule. Kad apnīk gleznot, fotografēju. Kad apnīk tas, sēžu datorā un taisu NFT darbus. Tad, kad apnīk sēdēt pie ekrāna, atkal atgriežos pie gleznas. Es neesmu tik stacionārs, lai izvēlētos vienu. Esmu vairāk ziņkārīgs un noteikti ielīdīšu arī otrā zonā. Es nevarētu izvēlēties.

(Pēc brīža klusumā).

Es, laikam, labāk dzīvotu fiziskā pasaulē, bet es nevarētu sev liegt digitālo. Lai neviens kolekcionārs, vēsturnieks vai biogrāfs šobrīd neuztraucas, ka pazudīšu digitālajā zonā un ka beigsies fiziskie objekti, ar kuriem esmu sācis. Tas nekur nepazudīs. Ja man tomēr jāizvēlas un ja dzīvot palikušas vien divas dienas, nu, protams, ka veidošu “physicals” (”fizisku lietu”), jo man patīk sajust materiālu – kad tas ir smags un kad līst vai dzirksteļo. Kā šīs pasaules iemītniekam, man šīs lietas ir ļoti svarīgas, un no tā es nekad neatteikšos.

Keitija: Atceros, ka izstādes atklāšanā teici, ka ļoti iedvesmojies no procesa, tādēļ otrā daļa veidotos kā tiešā veidā papildinājums no jau piedzīvotā pirmajā daļā.

Kaspars: Pareizi. Esmu daudz domājis par to, ka visi vienmēr saka, lai sagatavoju projektus savlaicīgi. Es vienmēr visu daru pēdējā brīdī, jo paturu sev rezervē laiku, lai pēkšņi uzsprāgtu idejā. Vienmēr turu acis vaļā, un tad rodas viena vai otra laba ideja, kad laiks tuvojas. Dažreiz domāju, ka būs vēl trešā, piektā un pat sestā, bet diemžēl esmu nokavējis. Tas nekas, jo tad sāku rakstīt jaunu projektu.

Keitija: Izklausās, ka ļoti labi strādā zem spiediena.

Kaspars: Tur jau ienāk šis laiks. Tā ir maz, un mums jāmāk to kompensēt. Es apzināti atstāju šo laika rezervi. Izklausās, ka taisu visu pēdējā brīdī un sevi moku, bet es paredzu, ka būs kaut kāds pagrieziens. Beigās viss sakrīt. Tāpat ir ar šo izstādi, ka mums ir brīdis līdz augustam, kurā padomāt, pastrādāt un turpināt ar nākamajiem soļiem. Kad izstāde nāks tuvāk, tad viss atkal saies kristāliskā struktūrā. Ir, protams, bijušas izstādes, kas top steigā. Tu stāvi darbnīcā, tev priekšā ir milzīga glezna, un tur ir tik daudz ceļi. Es sēdēju vienu otru dienu. Es vairs nemīlēju sevi šajā pozā, skatoties uz šo darbu. Beigās padevos un izvēlējos vienu kompozīciju jeb ceļu, pa kuru iet, un viss bija labi. Galvenais ir mesties vienā un neskatīties uz visām 100 iespējām. Varbūt par tām padomāt, bet principā – “čali, tu neesi mīkstais!”

Keitija: Noslēgumā, ko apmeklētāji varētu sagaidīt nākamajā izstādes daļā?

Kaspars: Esam tikuši galā ar “Exigency” trauksmaino sēriju. Līdz ar šo izstādi, tā ir noslēgta, un par to runas vairs nebūs. Tā ļoti labā veidā sevi ir izsmēlusi, un beidzot esmu atradis vietu un laiku, kur to parādīt. Tas pats ar “Outliers”. Es tuvojos tam brīdim, kad varēs sākt runāt par kaut ko jaunu. Otrajā daļā blakus vēl pāris sērijām, kas sakrājušās pa šiem trīs gadiem, būs jaunas lietas. Šoreiz nevis kā bekvokāls, bet kā normāla jaunu darbu sērija, pilntiesīgs spēlētājs. Es nezinu, kas tur būs, bet pēdējā brīdī zināšu. Tagad, manuprāt, katra mana izstāde nāks kopā ar ekrāniem.

—

Atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds, Rīgas dome un Valsts Kultūrkapitāla fonds.